Baltās vai melnās plombas?

Rūta Egļukalne

Bieži vien pacienti, nonākot zobārsta krēslā, uzdod jautājumu: “Kāda plomba ir labāka – baltā vai sudraba?”, “Cik kaitīgas ir šīs sudraba plombas?” “Vai esošās sudraba plombas būtu jānomaina pret baltajām?”

Baltās jeb kompozītmateriāla plombas (sauktas arī par helioplom­bām) ir ikdiena zobārsta praksē. Sā­ kotnēji baltās kompozītplombas tika izmantotas tikai priekšzobu plombē­šanai, taču, attīstoties tehnoloģijām un ražošanai, baltās plombas ir gana estētiskas un pietiekami izturīgas, lai nodrošinātu slodzes izturību arī sānu zobos. Kompozīta plombu pamatsa­ stāvā ir sveķi un pildvielas (kvarcs, si­līcija oksīds, cirkonijs, keramika u.c.), kā arī vielas, kas nodrošina plombas sacietēšanu zilajā gaismā. Baltajām plombām ir pieejams plašs krāsu un toņu spektrs, kas ļauj pielāgot plom­bu pacienta zobu krāsai, vai arī  gluži pretēji – pacientam ar tumšiem zo­biem ļauj iegūt skaistu smaidu, mai­not gan zobu krāsu, gan formu.

Mīnuss baltajām plombām ir saraušanās cietēšanas rezultātā – rodas mik­rosprauga starp plombu un zobu, kas var radīt jutīgumu vai arī plombas malu pārkrāsošanos, vai atkārtotu zoba bojāšanos ilgākā laika posmā.

Lai ieliktu kompozītmateriāla plom­bu, pacientam jārēķinās ar ilgāku vizī­tes laiku, un tas ir nedaudz sarežģītāk zobārstam – zobam un apkārtējiem audiem jābūt sausiem no siekalām, tas var radīt nelielu diskomfortu pa­cientam. Balto plombu zobā liek pa maziem slānīšiem, kurus nogaismo 20–40 sekundes ar zilo gaismu. un, kad plomba ir ievietota, to nopulē gludu un spīdīgu.

Zobu labošana

Pirmie oficiālie ziņojumi par sudraba un dzīvsudraba savienojuma jeb sudraba pastas izmantošanu zobu plombēšanai datēti ar 1819. gadu. Lai  gan  sudraba  plombām  ir sena vēsture, tās zobārstniecībā pamazām tiek izskaustas. Skandināvijas valstīs sudraba jeb amalgamas plombas ir aizliegtas pilnībā. Pašlaik diskutē par sudraba plombu aizliegšanu Eiropas Savienības valstīs, taču Latvijā jopro­jām tās ir atļautas.

Amalgamas plombu veido vairāku metālu sakausējums – sudrabs, alva, varš, cinks, kā arī dzīvsudrabs.

Sudraba plombas labā īpašība ir lielā slodzes izturība, ja ir zaudēts daudz zoba audu, vai arī to izmanto zobos pēc kanālu ārstēšanas.

Arī pa­cientiem ar aktīvu kariesu vai sliktu mutes dobuma higiēnu rekomendēja­mas amalgamas plombas,

jo to vir­sma, salīdzinot ar kompozīta plom­bām, ir gludāka, tāpēc pieķeras mazāk aplikuma. Arī vietās, kur grūti nodrošināt sausu darba lauku no sieka­lām, vai zemsmaganu rajonos labāk būtu izvēlēties sudraba plombu.

Lielākais  pacientu  bieds  ir  šajās plombās esošais dzīvsudrabs, kura sastāvs ir aptuveni 50 : 50. Mūsdie­nās šīs sudraba plombas tiek ražotas noslēgtās kapsulās, tās tiek maisītas speciālos maisītājos, un dzīvsudraba nonākšanas iespēja apkārtējā vidē ir neliela, salīdzinot ar to, kā tas bija pirms daudziem gadiem, kad māsiņa plombu maisīja piestiņā turpat līdzās pacienta krēslam. Vairāk kaitīgas tās ir brīdī, kad tās tiek urbtas laukā, ta­ču, lai līdz minimumam samazinātu dzīvsudraba iespējamo norīšanu, tiek izmantoti vakuuma sūcēji, kas amal­gamu uzkrāj speciālā tvertnē, un tā­lāk tā tiek nodota firmām, kuras šos plombas atlikumus pareizi likvidē.

Kā vēl viens mīnuss sudraba plom­bām ir jāmin krāsa. Jaunas  sudraba plombas sākumā ir gaiši spīdīgas, ta­ču laika gaitā tās oksidējas un kļūst tumšas. Tumši nereti kļūst arī zoba audi. Turklāt, lai  ieliktu amalgamas plombu, būs jāizurbj vairāk zoba audu, nekā tas ir ar kompozītmateriāla plombām.

Dodoties pie zobārsta, vajadzētu uzticēties savam ārstam, jo katrs ga­dījums ir jāizvērtē individuāli, lai lemtu par to, kāda plomba jūsu gadījumā būtu vislabākā.

Share:
Pieraksties jaunumiem!